"Savu krustu nesdams, viņš gāja uz tā dēvēto Galvaskausa vietu, ebrejiski - Golgāta." (Jāņa 19:17)
Lielā piektdiena. Lieldienu notikumi sasniedz savu sāpīgāko punktu. Jēzus tiek notiesāts uz krusta nāvi, viņš ar savu krustu dodas uz Golgātu, lai tur tiktu sists krustā. Mūsu grēku dēļ!
Jēzus ne mirkli necentās glābt sevi, viņš jau no sākuma bija gatavs iet šo sāpju ceļu. Viņš ļāvās, nepretojās, kas droši vien zināmā mērā lika vilties viņa mācekļiem, kuri līdz pēdējam cerēja, ka Jēzus parādīs savu dievišķo spēku, lai pieveiktu visus ļauna vēlētājus un pāri darītājus. Tā nenotika, un mācekļiem bija nolemtības sajūta, ka viss ir beidzies. Cerības, ko Jēzus savā zemes dzīvē viņos iededza, bija dzisušas, palika tikai tukšums.
Un tikai Viens zināja šī notikuma atrisinājumu. Tēvs, kurš šo pasauli tik ļoti mīlēja, ka sūtīja nāvē savu Dēlu. Tikai Viņš zināja, ka šai drūmajai piektdienai sekos arī svētdiena, kad viss mainīsies uz neatgriešanos, kad čūska tiks samīta, nāve būs uzvarēta. Tas būs, bet vēl ir tikai piektdiena.
Atšķirībā no laika pirms aptuveni 2000 gadiem, šodien labi zinām, ka pienāks šī svētdiena, kas atgriezīs cerības. Mēs labi zinām Lieldienu stāstu, bet patiesībā varam padomāt, vai tas, ka zinām atrisinājumu, mūs neiemidzina? Iespējams, vairs nemaz tik ļoti nepārdzīvojam, jo zinām, ka viss taču beigsies labi. Varbūt vajadzētu censties uz to paraudzīties, it kā to nezinātu? Stāvēt pie krusta ar mācekļu redzējumu, apjaust notikuma skaudrību, bezcerību, nolemtību. Viss ir zudis! Padomāt, kā mēs justos, redzot, ka Jēzus tiek sists krustā, un nenojaušot, ka svētdiena visu izmainīs. Vai mums pietiktu spēka ticēt, cerēt, nenovērsties? Arī tagad mums dzīvēs ir brīži, kad liekas, ka esam atstāti vieni bez cerībām, gluži kā Jēzus mācekļi krusta pakājē. Tie ir smagi brīži, bet vienmēr jāatceras, ka pēdējais vārds pieder Dievam. Arī brīdī, kad mums uz galvas krīt akmens, un liekas, tūlīt būs ļoti sāpīgi, vēl pēdējā sekundes tūkstošdaļā, pēdējā milimetrā Dievs visu var mainīt. Vienmēr dzīva ir Lieldienu cerība, ka Dievs pasauli nav pametis, ka viņš nāks pie mums. Katrai piektdienai vienmēr seko svētdiena, un te var atcerēties baptistu mācītāja S.M. Lokridža sprediķi, kurā viņš tik skaidri norāda uz šo cerību. Viens mazs fragments: “Ir piektdiena. Karavīri naglo mana Pestītāja rokas pie krusta, viņi naglo mana glābēja kājas pie krusta, un tad tie viņu paceļ blakus noziedzniekiem. Bet ļaujiet man jums ko pateikt – nāk svētdiena!”
Pavadīsim šīs pāris dienas pārdomās, audzējot sevī cerības, mīlestību uz Jēzu, jo ir tikai piektdiena – svētdiena nāk! Tās ir tikai divas dienas, kas pilnībā var izmanīt visu mūsu dzīvi, tikai mums jātic, ka šī svētdiena pienāks!
Pārdomas sagatavoja evaņģēlists Jānis Gabrāns