“Paļaujieties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs jums ir mūžīga klints!” /Jesajas 26:4 /
Paļauties – šķietami, tik saprotami un vienkārši un reizē grūti. Domās var nosolīties pilnīgi paļauties, vienmēr un visur tikai uz Dievu, bet kritiskā dzīves situācijā apņemšanās izslīd no prāta, un apziņa sāk turēties pie šķietami reālām un it kā drošākām lietām. Par šo tēmu domājot, atceros bērnībā dzirdēto vecāsmātes stāstu par kādu viņas draudzes māsu, kura apmaldījusies dziļā mežā, klīdusi pa biezokni visu dienu, taču Dievs tā vadījis, ka vakarpusē viņa atradusi ceļu uz mājām. Šo gadījumu vecāmāte vēlāk atstāstīja savām pagalma draudzenēm, taču saņēma nelielu smaidiņu: “Ja jau Dievs vadīja, tad vispār nebūtu apmaldījusies.” Šī piebilde man liek aizdomāties par to, ka ne visas lietas dzīvē cilvēkam notiek gludi, sanāk kā staigāšana pa nenovāktajiem būvgružiem Dieva radītajā pasaulē. Un, bieži vien, negadījumi, nelāgas situācijas, kas atgadās un pirmajā brīdī rada apjukumu un pat zūdīšanos, vēlāk izrādās uz labu vērstas.
Pirms diviem gadiem sāku pētīt savas dzimtas vēsturi un vākt materiālus par vectēvu, kurš Latvijas pirmajā brīvvalsts laikā darbojās Metodistu baznīcā, bet padomju varas gados kalpoja kā luterāņu garīdznieks Rīgas Markus draudzē. Mani ļoti piesaistīja vectēva sacītie vārdi “Ja Dievs mūs aicina un mēs esam gatavi šim aicinājumam sekot, tad arī viņš kārto visas mūsu lietas tā, ka nekādi sarežģījumi nevar rasties vissarežģītākajos dzīves apstākļos.“ Vectēvs no 1919. gada darbojās politikā, bet kādā Jaunā gada rītā, lasot Evaņģēliju /Lūk. 5 :11/, likdams savu draugu un paziņu nesaprašanā, atstāja valsts dienestu, kur viņa materiālais stāvoklis bija labi nodrošināts. Tik bieži mūsu centieni un domas no garīgā novirzās uz materiālo, pazūd līdzsvars un harmonija, un, aizmirstot Dieva norādījumus, cilvēks pārlieku paļaujas uz saviem garīgajiem un fiziskajiem spēkiem, izsmeļ sevi, iegrimst konfliktos, rezultātā, iegūstot nemieru, bažas, bailes. Un tiek aizmirsti cerīgie vārdi – paļaujieties!
Pārdomas sagatavoja Ramona Indriksone