“Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” (Jāņa 12:13)
Laika ritējums vienmēr bijis Dieva ziņā, mums atliek to tikai pieņemt. Varbūt mums ir sajūta, ka tikko sākās gavēnis, ceļš uz Lieldienām, un nu jau esam tām tuvu klāt.
Šis ir laiks atskatīties, padomāt, kāds bijis mūsu katra gavēnis? Kam no pasaulīgajiem kārdinājumiem esam teikuši – nē, vai biežāk esam bijuši ar Dievu. Domās, vārdos un darbos. Vai Bībelē esam pārlasījuši Jēzus dzīves stāstu? Vai esam vairāk bijuši pārdomās, lūgšanās? Ja – nē, kas tam traucējis? Varbūt mēs paši tam esam bijuši galvenais iemesls, jo bija citas, svarīgākas lietas, bet, kas var būt svarīgāks par Dievu, kas ir visa sākums un gals.
Klāt Klusā nedēļa, ko ievadām ar Palmu svētdienu, kuras latīniskais nosaukums ir “Palmarum”. Latvijā palmas neaug, bet ir pavasaris, cilvēkus priecē pūpoli, tāpēc latvieši šo nodēvējuši par Pūpolsvētdienu. Šīs dienas pamatā ir Kristus ieiešana Jeruzalemē.
Vispirms Jēzus sūta mācekļus pēc ēzelīša, lai tiktu piepildīts pravieša Zaharijas teiktais: “Līksmo vareni, Ciānas meita, klaigā, Jerzuālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs – pazemīgs, uz ēzeļa jāj, uz ēzeļmātes kumeļa!” (Zah 9:9).
Jēzus tā arī nāk pie mums, taisns un glābējs – pazemīgs. Viņš mums neuzspiež savu gribu, viņš tikai piedāvā savu glābšanu, vienmēr dodot mums izvēles iespējas. Klusajā nedēļā varam padomāt par izvēli. Par izvēli, kas bija jāizdara Jēzum, par izvēlēm, kas jāizdara mums. Jēzus zināja savu ceļu, savu sūtību, viņš zināja, kas viņu gaida Jeruzalemē. Viņš apzinājās, ka tieši tagad neatgriezeniski sākas ceļš pretī krustam, tomēr viņš sēdās uz ēzelīša un devās šajā ceļā.
Varam padomāt par izvēli, kuru izdarīja Jeruzalemes iedzīvotāji, Palmu svētdienā sveikdami Jēzu. Viņi klāja tā ceļā palmu zarus, pat savas drēbes, skaļās balsīs saucot: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!”
Iespējams, mācekļiem šajā brīdī bija pārliecība, ka beidzot viņu skolotājs tiek atzīts, viņš beidzot tiks celts par ķēniņu, un patiesībā šādas bažas bija arī farizejiem. “Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs šeit nekā nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!” (Jņ 12:19)
Cilvēku, kopš radīšanas, vienmēr pavadījušas izvēles, jau sākot ar izvēli ēst vai neēst aizliegto augli. Paši zinām, kāda bija šī izvēle, un tā visas vēstures gaitā izvēles biežāk bijušas ne tajā virzienā, kā vēlējās Dievs. Līdzīgi bija arī Jēzus gadījumā, jo nepagāja ne dažas dienas, kad viss mainījās, un tie paši, kuri Jeruzalemē sauca “Ozianna, Dāvida dēlam!”, kliedza – sit viņu krustā! Vai arī mums kādreiz nav tā gadījies, ka vienu dienu kādu apbrīnojam, bet pēc dažām jau aiz muguras, vai pat atklāti iegāžam šajā medus mucā pamatīgu darvas spaini. Tā notiek ar politiķiem, sportistiem, dziedātājiem. Kamēr viņi ir slavas virsotnē, kamēr dara tā, kā mums šķiet pareizi, mēs viņiem uzgavilējam, stāstām citiem: “Lūk, kāds cilvēks, esam – par!” Taču tiklīdz notiek klupiens, politiķis nepilda solīto, sportistam zaudējums seko zaudējumam, bet dziedātājs Eirovīzijā netiek finālā, tā esam gatavi “sist viņu krustā”. Rakstam negatīvus komentārus, ikdienas sarunās nomētājam viņus ar dubļiem, un, lūkojamies pēc jauniem elkiem, kam sekot.
Ieejot Klusajā nedēļā padomāsim, kādas ir mūsu izvēles?
Pārdomas sagatavoja evaņģēlists Jānis Gabrāns