Sprediķi sagatavoja evaņģēlists Jānis Tolpežņikovs
Trinitatis – Trīsvienības svētkos 2022. gada 11. jūnijā.
Lasījumi:
✧ Jes 6:1-8 (sprediķa teksts); ✧ Rm 11:33-36; ✧ Mt 28:18-20.
„Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: „Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu: „Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica: „Redzi, tā pieskaras tavām lūpām – noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!” Un es dzirdēju Kungu sakām: „Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” Tad teicu: „Es te, sūti mani!””
Jes 6:1-8
„Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Mt 28:18-20
Tēzes:
- Svētā Trīsvienība Jesajam atklājās serafu (eņģeļu) dziedājumā. Mums tā atklājas Svētajā Kristībā, Dieva vārdā un lūgšanu dzīvē.
- Serafu dziedājumā trīskāršais svēts norāda uz Dieva trim personām – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kā arī uz liturģisko dziedāšanu, ko lietojam psalmu dziedājumā un Svētā Vakarēdiena daļā. Dieva svētums biedē grēcīgo cilvēku, bet mieru dod piedošanas pasludinājums.
- Trīsvienīgā Dieva būtība ir attiecības, beznosacījumu mīlestība un brīvprātība, tāpēc dievišķais aicinājums pravietim Jesajam – un arī tev – gaida nevis bezierunu paklausību, bet gan priecīgu atsaucību Dieva balsij.
Šā gada 12. jūnijā pagājuši 500 gadi kopš Reformācijas Latvijā, 1522. gadā šai datumā mācītājs Andreass Knopkens diskutēja savas tēzes ar franciskāņu mūkiem Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Saistībā ar Dieva vārda kalpošanu svarīga 9. tēze: „No priesteru lūpām jāatskan patiesībai, no to mutes jāskan Dieva vārdiem, jo tie ir kungu Kunga sūtņi. Bet tagad? Viņu laiks ar lūgšanām, ko neviens nesaprot, tā aizņemts, ka svētīgām pamācībām tiem laika nepaliek, un savu brīvo laiku tie pavada pie kausiem, spēlēm un vēl nešķīstākām lietām. Un, tā kā tie patiesību zaimo, tad tie nav vis Dieva, bet kā cita priesteri.” Tas ir pamudinājums patiesi un no sirds kalpot Dieva aicinājumā.
Trīsvienības svētkos ļoti atbilstošs ir vārds no apustuļa Pāvila Vēstules romiešiem: „Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi!” (Rm 11:33). Par Dieva būtību cilvēciski varam pateikt vien tik daudz, ka tā ir dziļa, neizprotama un neizdibināma. Tas, kā trīs Dieva personas var būt viena būtība, viens Dievs, nav loģikas, bet Dieva atklāsmes un ticības rezultāts.
Viena no šādām atklāsmēm ir Jesajas vīzija, viņam skatot Dievu templī. Un nav svarīgi, vai tā bija fiziski vai garīgi, nomodā vai sapnī piedzīvota vīzija. Galvenais, ka centrā ir Tas Kungs. Viņa klātbūtne piepilda templi. Viņa tronis ir augstāks par visu. Ap viņu ir eņģeļi, kas šai vīzijā ir serafi ar sešiem spārniem. Vārdam „serafi” pamatnozīme ir „ugunīgs”, „degošs”, tādējādi apzīmējot indīgās čūskas tuksnesī, kas nāvīgi dzēla grēkā kritušo Israēlu (4Moz 21:6, 8; 5Moz 8:15), apzīmējot Jesajas grāmatā minētās mītiskās lidojošās un ugunīgās čūskas, ko mēdz tulkot kā pūķus (Jes 14:29; 30:6), kā arī eņģeliskas būtnes Jesajas vīzijā, kas simboliskā nozīmē ir ugunsizturīgas un var atrasties Dieva tuvumā (Jes 6:2), jo Dievs ir kā uguns, kas sadedzina (2Moz 24:17; 4Moz 11:1; 16:35; 5Moz 4:24; 9:3; Ps 50:3; 97:3; Jes 66:15; Dan 7:9; 2Tes 1:8; Ebr 12:29). 104. psalmā ir psalmista vārdi Tam Kungam: „Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas sev par kalpiem!” (Ps 104:4). Serafi ir vien radība un kalpi tiem, kam jāmanto pestīšana jeb glābšana (sal. Ebr 1:14).
Serafu dziedājums atklāts Jesajas grāmatas 6. nodaļas 3. pantā: „Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!”” Latviešu jaunākajā tulkojumā pazuduši daži īsi vārdiņi, ko mēs varētu tulkot kā cits citam vai viens uz otru (ebr. zē el zē). Proti, atklājas serafu dziedājuma antifona jeb liturģiskais raksturs, kad uz dziedājumu tiek atbildēts ar dziedājumu. Šādā veidā mēs dievkalpojumā dziedam psalmus. Senbaznīcā jau 2. gs. sākumā trīskāršais dziedājums svēts, svēts, svēts attiecībā uz Dievu tika saprasts kā Trīsvienības apliecinājums, kur Jesaja dzird slavas vārdus katrai Dieva personai un arī Dieva būtības vienotībai, proti, Pulku Kungs.¹ 4. gs. viens no t. s. Kapadokijas tēviem Nisas Gregorijs rakstīja, ka šādā veidā Jesajas vīzijā „Trīsvienības noslēpums tika pasludināts pilnīgi skaidri”.² To apliecina arī klasiskās luteriskās dogmatikas mācību grāmatas, sakot, ka Vecajā Derībā atsevišķi trīskārši vārdi norāda uz Dieva Trīsvienību.³ Šāda Rakstu vieta ir ne tikvien serafu dziedājums Jesajas vīzijā, bet arī t. s. Ārona svētība no 4. Mozus grāmatas: „[..] lai Kungs tevi svētī, lai tevi sargā, lai Kunga vaigs apgaismo tevi, lai žēlo tevi, lai Kungs tev pievēršas, lai dod tev mieru!” (4Moz 6:24-26). Mūsdienās daudzi Bībeles pētnieki Jesajas vīzijas trīskāršo svēts dziedājumu skaidro vienīgi gramatiski – kā vispārāko pakāpi Dieva svētumam, lai gan gramatiski ir arī citi veidi, kā senebreju valodā izsaka vispārāko pakāpi.
Pravieti Jesaju pārņem bailes, saprotot, ka Dieva svētums pilnībā atkailina un atklāj viņa grēku un tam sekojošo spriedumu – nāvi. Taču Dievs nav tikai taisnības un atmaksas, bet arī žēlastības un piedošanas Dievs. Svētā Trīsvienība atklājas daudz skaistāk un ticībai noturīgāk personiskos žēlastības notikumos, piemēram, Svētajā Kristībā, kur tavi grēki tiek nomazgāti. Līdzīgā veidā Jesaja no altāra ar serafa atnestās kvēlojošās ogles palīdzību saņem šķīstīšanu, jo viņa nešķīstās lūpas ir tikai ārējā izpausme nešķīstai un grēcīgai sirdij (sal. Mt 15:16-20). Sevis grēcīguma apzināšanās var radīt arī negatīvu efektu, momentānu reakciju atteikties no Dieva tuvuma un ticības viņam. Līdzīgi reaģēja apustulis Pēteris, kad Jēzus viņu aicināja kalpošanā: „Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks” (Lk 5:8). Uz to Jēzus atbild ar varu un autoritāti, kas spēj atņemt bailes: „Nebīsties!” (Lk 5:10). Ar šo brīdi mūsu Kungs dara Pēteri par cilvēku zvejnieku, kam ir aicinājums doties Dieva vārda kalpošanā. Jaunajā Derībā tam ir arī skaists mantojums: divas Pētera vēstules un līdzdarbība Marka evaņģēlija tapšanā. Dievs Svētais Gars galu galā dod vārdus, ar ko aprakstīt savu ticības un Kristus mīlestības pieredzi.
Protams, Dievam ir vara pavēlēt un rīkot. Radot debesis un zemi, viņš ar vārda spēku lika tapt gaismai, nodalīja zemi no jūras, lika rasties augiem, dzīvniekiem, cilvēkam un visam Kosmosam. Taču Jesajas vīzijā Dievs negrib, ka viņa vārdu sludina bezierunu pavēles, bet gan mīļa aicinājuma labad. Brīvprātība, atsaucība un beznosacījumu mīlestība ir tuvāka Dieva Trīsvienības atklāsmei nekā verdziskas vai vardarbīgas attiecības. Jēzus Kristus saka: „Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā” (Lk 10:2). Un Jesajas vīzijā pirmie vārdi, ko Tas Kungs saka, ir šie: „Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” (Jes 6:8). Arī šai jautājumā apslēpta Svētā Trīsvienība, jo Tas Kungs par sevi vienlaicīgi saka gan es, gan mēs. Uz šo aicinājumu Jesaja labprāt atsaucas, lai gan apzinās Israēla tautas stūrgalvību un nevēlēšanos sekot Dieva balsij. Kā rāda pieredze, arī sludinātāja dzīves gājums var būt līkločiem un klupieniem pilns.
Atzīmējot Latvijas Reformācijas piecsimtgadi, šodien pieminam 1522. gada 12. jūnijā notikušā mācītāja Andreasa Knopkena (Knopkes) disputu ar franciskāņu mūkiem Rīgas Svētā Pētera baznīcā. A. Knopkens evaņģēlisko pozīciju aizstāvēja ar 24 tēzēm. Saistībā ar sludinātājiem zīmīga man šķiet 9. tēze: „No priesteru lūpām jāatskan patiesībai, no to mutes jāskan Dieva vārdiem, jo tie ir kungu Kunga sūtņi. Bet tagad? Viņu laiks ar lūgšanām, ko neviens nesaprot, tā aizņemts, ka svētīgām pamācībām tiem laika nepaliek, un savu brīvo laiku tie pavada pie kausiem, spēlēm un vēl nešķīstākām lietām. Un, tā kā tie patiesību zaimo, tad tie nav vis Dieva, bet kā cita priesteri.”⁴ Reformācijas nozīme Rīgai bija svarīga ne tikai iesīkstējušās Baznīcas varaskāres dēļ visos sabiedrības pārvaldes līmeņos, bet galvenokārt tāpēc, ka Kristus Evaņģēlijs netika pienācīgi sludināts, katrā ziņā ne tautai saprotamā valodā un veidā. Tādējādi priesteri, kuru pienākums, pirmkārt un galvenokārt, bija skaidrot Dieva noslēpumus ar Dieva vārda palīdzību, nemaz necentās to darīt.
Augšāmceltais Jēzus Kristus, uzrunājot apustuli Pēteri, kas bija atgriezies savā iepriekšējā profesijā par zvejnieku, uzdeva trīskāršu jautājumu, vai viņš joprojām mīlot Kristu. Pēteris dievojās, ka tas tā esot. Uz to Jēzus atbildēja pavisam vienkārši: „Gani manas avis!” un „Seko man!” (sal. Jņ 21:15-19). Pravietim Jesajam, kas ir viens tuvākajiem Kristus ciešanu aprakstītājiem savas grāmatas 53. nodaļā, nāksies iet grūtu ceļu kalpošanā izredzētajai tautai, jo tā pieņems ļoti nepareizus gan politiskus, gan garīgus lēmumus, rupji klūpot savā ticībā un uz laiku zaudējot gan templi, gan savu zemi. Taču Dieva aicinājums paliek nemainīgs. Neskatoties uz ārējām grūtībām, ir nepieciešams palikt uzticamam Dieva vārda un Trīsvienīgā Dieva priekšā. Līdzībā par uzticēto naudu Jēzus atklāj Kunga vārdus uzticamajam kalpam, kas ir liels iedrošinājums ikvienam kristietim, patiesam Jēzus māceklim visos laikos: „[..] labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā!” (Mt 25:21, 23). Āmen.
¹Bogdan G. Bucur, “I Saw the Lord”: Observations on the Christian Reception History of Isaiah 6. Pro Ecclesia, Vol. XXIII, No. 3, 2014, pp. 309–330.
²Gregorius Nyssenus, Contra Eunomium I, XXIII, 310-312 (gr. ἐναργῶς τὸ τῆς τριάδος ἐκηρύχθη μυστήριον, lat. mysterium sanctae Trinitatis perspicue annuntiatum est; Ed. J.-P. Migne, Patrologia Graeca, Vol. XLV, 1863, p. 347-348; skat. mūsdienīgu angļu tulkojumu Ed. Miguel Brugarolas, Gregory of Nyssa: Contra Eunomium I, An English Translation with Supporting Studies, Vigiliae Christianae, Supplements, Vol. 148, 2018, p. 129).
³Skat. Franz Pieper, Christliche Dogmatik, 1. Band, S. 477.
⁴Jānis Straubergs, Rīgas vēsture, Grāmatu draugs, 1937, 261. lpp.