"Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." (Jāņa 3:16)
Kāda izskatās mīlestība? Ne visiem uzreiz ir konkrēts apraksts, ir tādi, kuriem nāk prātā mīlestības definīcija no vēstules korintiešiem, kādam pazib ainiņas no skaistām filmām, vēl citiem uzaust atmiņu vērti notikumi no mīļām attiecībām.
Tas viss ir skaisti un pareizi. Par nožēlu gan jāatzīst, ka mūsdienās pastāv arī dažādas izkropļotas mīlestības formas un formulējumi. Bet kas notiek ar cilvēku, ja viņam nav bijusi mīlestības pieredze vai tās ir bijis maz? Ja cilvēks nepazīstot mīlestību arī pats neprot mīlēt? Vai to var mainīt? Var un vēl vairāk mīlestības autors ir paredzējis, ka to var iemantot un tajā var augt. Mīlestības autors, kurš pats ir Mīlestība, to mums ir pierādījis prātam līdz galam neizprotamā veidā, caur sevi pašu Dievu un cilvēku – Jēzu Kristu. Lai arī kādā veidā Jēzus būtu ienācis sirdī, vai kā bērniņš, skolotājs, draugs vai brālis, sirds vairs nevar palikt tāda kā bija, tā ir pakļauta dievišķām pārmaiņām. Cilvēks kļūst redzīgāks, dzirdīgāks un jūtīgāks uz citiem un uz Dievu. Advents ir brīnišķīgs laiks, kurā ļauties šai Dieva mīlestības pārveidotnei. Un kas zin, varbūt lielākais šo Ziemassvētku brīnums būs tava un mana spēja vairāk izrādīt un saņemt mīlestību. Mīlestību, kuras iedvesmotājs ir pats Dievs! Tādu mīlestību, kura nepāriet, kura nav pakļauta ārējiem faktoriem, tāda kurai ir mūžības vērtība. Degsim šo ceturto Adventa mīlestības sveci un ticēsim, ka reiz iemantojuši Dieva mīlestību Jēzū, mēs to nepazaudēsim un glabāsim kā vismīļāko un dārgāko dāvanu.
Pārdomas sagatavoja Guna Grahoļska