Sagatavoja un runāja evaņģēlists Jānis Tolpežņikovs.
Priecājieties Kungā vienmēr!
Lasījumi: Jer 1:4-10, 17-19; Jņ 1:19-28. Sprediķa lasījums: Flp 4:4-7.
„Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties! Lai jūsu pieticība top zināma visiem cilvēkiem! Kungs ir tuvu! Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai to zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.”
„Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: „Kas tu esi?” Viņš stingri apliecināja: „Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: „Kas tad? Vai tu esi Elija?” Bet viņš sacīja: „Es tas neesmu.” – „Vai tu esi pravietis?” Viņš atbildēja: „Nē.” Tad tie viņam jautāja: „Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: „Es esmu saucēja balss tuksnesī: dariet līdzenu ceļu Kungam, kā pravietis Jesaja sacījis.” Bija atsūtīti arī farizeji, un tie jautāja viņam: „Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elija, ne pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: „Es kristīju ūdenī, bet jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat, viņš, kas ir pirms manis, nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas.” Tas notika Bētanijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.””
Šodien kopā ar jums, brāļi un māsas, gribu smelties spēku un ticību apustuļa Pāvila vārdos no Vēstules filipiešiem, jo īpaši no 4. nodaļas 4. panta: „Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties!” Manuprāt, šeit nav sekla pamudinājuma priecāties vienīgi par labiem ārējiem apstākļiem, labu garastāvokli vai stipru veselību, bet priecāties ar garīgu dziļumu – priecāties mūsu Kungā Kristū. Priecājieties Kungā! Tikai šāds prieks var pastāvēt vienmēr. Jo tas ir prieks no ticības Kristum. Kad vētras laikā jūras virspuse bango ar milzu viļņiem, zināmā dziļumā tā saglabā pilnīgu mieru. Tādējādi apustulis Pāvils norāda, ka nevis tu nes pasaules grēku un ļaunumu, bet to dara mūsu Glābējs Jēzus ar savām brūcēm. Tieši tā, kā dzirdējām Jāņa Kristītāja liecībā: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ 1:29). Garīgajā dzīvē tu vari priecāties par Dieva Dēla atbalstu, kas tev ir vienmēr līdzās Svētajā Garā. Apustulis Pēteris to izsaka šādi: „Visas savas rūpes uzveliet viņam, jo viņš gādā par jums” (1Pēt 5:7).
Spēju uzupurēties citu labā labi raksturo 2. pasaules kara laika skotu virsnieka Ernesta Gordona atmiņas viņa grāmatā Virzoties cauri Kvai upes ielejai. Minētā Kvai upe atrodas mūsdienu Taizemes rietumu daļā, tuvu Mjanmas robežai. 2. pasaules kara laikā Japānas Impērija karoja pret Sabiedroto spēkiem. 1941./1942. gadā tā okupēja mūsdienu Taizemes, Mjanmas, Singapūras un Malaizijas teritorijas. 1942. gadā E. Gordons, kopā ar savu vienību zaudējot kauju par Singapūru, trīs turpmākos gadus bija karagūsteknis japāņu pusē. Lai veiktu uzbrukumu Britu Indijai, japāņi lika viņam un daudziem citiem būvēt t. s. Nāves dzelzceļu, kas savienotu Taizemi ar Mjanmu 415 km garumā. Dzelzceļu būvēja galvenokārt spaidu darbos sodītie aziāti un Sabiedroto spēku karagūstekņi, kopā ap 300 000 paverdzināto. Japāņu uzraugi izcēlās ar sevišķu nežēlastību pret strādniekiem. Kopējais bojāgājušo strādnieku skaits dzelzceļa celtniecības laikā tiek lēsts līdz pat 100 000. Darba necilvēcīgo raksturu lieliski ilustrē t. s. Elles uguns pāreja, kur ap 500 m garumā ar āmuru un kaltu bija jāizcērt dzelzceļa trase cauri klintij.Līdz karam E. Gordons nebija dievbijīgs, taču vairāku kristiešu rūpes ļāva viņam izdzīvot pat t. s. nāves palātu, no kuras bija paredzēts vienvirziena iznākums. Turklāt vairākkārtējie kristiešu uzupurēšanās piemēri ļāva piedzimt E. Gordona nesatricināmai kristīgai ticībai un pēc kara – arī kļūt par mācītāju Skotijas Baznīcā un vēlāk – ASV esošajā Prinstonas Universitātes kapelā.
Es citēju no E. Gordona grāmatas Virzoties cauri Kvai upes ielejai: „Dienas darbs bija galā; tika pārskaitīti darbarīki. Brīdī, kad strādnieku grupa grasījās doties prom, japāņu uzraugs paziņoja, ka pazudusi viena lāpsta. Viņš uzstāja, ka to kāds ir nozadzis, lai vēlāk pārdotu taizemiešiem. Viņš soļoja augšup un lejup vīru priekšā, moralizējot un apsūdzot viņus ļaunprātībā, stulbumā un nepiedodamā nepateicībā pret imperatoru. Kliedzot lauzītā angļu valodā, viņš pieprasīja, lai vainīgais spertu vienu soli uz priekšu soda saņemšanai. Neviens nepakustējās. Uzrauga dusmas sasniedza vardarbīgu līmeni. „Visi mirst! Visi mirst!” viņš spiedza. Lai parādītu, ka viņš sacīto domā nopietni, viņš atvilka un atlaida aizslēgu, pielika šauteni pie sava pleca, notēmēja, gatavojoties šaut uz pirmo vīru, ko ieraudzīs tēmēkļa galā. Tai brīdī Ārgails (Argyll) paspēra soli uz priekšu, nostājās miera stājā un rāmi noteica: „Es to izdarīju.” Uzraugs ļāva vaļu visam sevī uzkultajam naidam; viņš spārdīja nelaimīgo karagūstekni un sita viņu ar dūrēm. Toties Ārgails stingri saglabāja miera stāju. Asinis tecēja pa viņa seju, bet viņš neizdvesa ne skaņas. Viņa klusēšana noveda uzraugu līdz niknuma baltkvēlei. Viņš satvēra savu šauteni aiz stobra un pacēla augstu virs karagūstekņa galvas. Ar beidzamo rēcienu viņš trieca šautenes laidi pret Ārgaila galvu, kurš saļima zemē un nekustējās. Lai gan bija pilnīgi skaidrs, ka viņš bija miris, uzraugs turpināja viņu sist un pārtrauca to vienīgi pārguruma dēļ. Vīri no darba vienības pacēla biedra ķermeni, uzmeta plecā savus darbarīkus un maršēja atpakaļ uz nometni. Kad vēlreiz pārskaitīja darbarīkus pie uzrauga būdas, netrūka nevienas lāpstas.”[1]
Lūk, viena bezvainīga dzīvība ļāva izglābt daudzas citas. Tieši tādā veidā tuvojas mūsu Kungs. Ar spēju citus uzlūkot augstāk par sevi. Dieva Dēls kļūst cilvēks, lai varētu atdot savu dzīvību un izglābt grēka un nāves ceļā nolemtos, izglābt tevi un mani. Vēstulē filipiešiem prieka iemesls izteikts kodolīgi: „Kungs ir tuvu!” (Flp 4:5). No vienas puses, Advents liecina par Kristus tuvumu ticībā, aicinot uz pateicību, lūgšanu un Dieva miera saņemšanu. No otras puses, Advents liecina, ka tava dzīve ir trausla un tev Kristus satikšana ar katru nodzīvoto dienu ir arvien tuvāka.
„Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties!” Jēzus mācekļiem savulaik šķita, ka viņu garīgie sasniegumi ir vērtība, taču Kristus viņiem norāda, ka patiesā vērtība ir Dieva tuvumam un piederībai Debesu valstībai: „Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” (Lk 10:20).
Vēstuli filipiešiem ne velti sauc par prieka vēstuli, lai gan to Pāvils raksta no cietuma, gaidot savu spriedumu. Pāvils un Sīla jau reiz kalpoja Filipos, kur dziedināja kādu pareģotāju no viņas ļaunā gara, kā to vēsta Apustuļu darbu grāmatas 16. nodaļa. Par to viņi tika šaustīti, pērti un iemesti cietumā, bet nakts vidū abi Dieva vīri dziedāja Tam Kungam slavas dziesmas (Apd 16:25). Sākās pēkšņa zemestrīce, atvērās visas durvis un nokrita ieslodzīto važas, taču neviens nebēga. No rīta cietumsargs jautāja Pāvilam un Sīlam: „Kungi, kas man jādara, lai es tiktu glābts?” Viņi sacīja: „Tici Kungam Jēzum un tiksi glābts – gan tu, gan tavs nams” (Apd 16:30-31). Tai pašā naktī tika kristīts gan cietumsargs, gan viņa ģimene un visi, kas ar viņu dzīvoja kopā. Visticamāk, tika kristīti arī bērni, ja tādi bija šai ģimenē.
Tādējādi ir iespējams vienlaicīgi piedzīvot patiesu prieku un atrasties cilvēciskās ciešanās, vajāšanās un ierobežojumos. Citviet apustulis Pāvils Evaņģēlija sludinātājus apraksta šādi: „[..] kā nobēdājušies, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus, kā tādi, kam nav nekā, bet kam ir viss” (2Kor 6:10). Tiesājot vienam otru, tu viegli atradīsi negatīvas lietas arī Kristus Baznīcā. Apustulis Pāvils māca, ka vairāk jāpriecājas par katru izglābto grēcinieku, nevis jāskumst par negācijām. Piemēram, evaņģelizācijas blaknes jeb velna uzbrukumi mēdz būt sludinātāju slavaskāre, mantkārība, netiklība u. tml. Mēs lasām Pāvila rakstīto: „Ir tādi, kas sludina Kristu skaudības vai sāncensības dēļ, bet citi – no labas gribas. Es priecājos, ka jebkurā gadījumā – vai nu ar blakus nolūku, vai patiesi – tiek pasludināts Kristus” (Flp 1:15, 18). Tātad patiess prieks nebalstās ārējos apstākļos vai atsevišķu kristiešu ačgārnā motivācijā, bet Kristus klātesamībā un savu ticīgo uzturēšanā caur Svēto Garu.
Starp Gara augļiem Vēstulē galatiešiem minēts gan prieks, gan miers (sal. Gal 5:22). Šīm būtu jābūt katru kristieti raksturojošām īpašībām. Tas, ka rituāliem un gavēņiem nav tik lielas nozīmes garīgajā dzīvē kā tavas dvēseles labi noskaņotām stīgām, uz kurām spēlē Svētais Gars, apliecina Pāvils Vēstulē romiešiem: „Jo ne ēdiens un dzēriens ir Dieva valstība, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā” (Rm 14:17). Tas nav teikts pret savā laikā vajadzīgu askēzi, bet par svarīgiem akcentiem, lai Bauslība nenomāc tevī Evaņģēlija prieku. Lai tu nesodi cilvēkus ēdiena un dzēriena dēļ, bet attiecībās vairo mīlestību, piedošanu un iepriecinājumu Jēzū Kristū.
Prieku kā autentisku kristieša rakstura īpašību veido pateicība: „Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību” (Flp 4:6). Tieši pateicības trūkums ir pirmais solis uz elkdievību: „[..] Dievu pazīdami, tie viņu nav godājuši kā Dievu un nav viņam pateikušies, bet kļuvuši domās tukši – un viņu sirds ir aptumšojusies” (Rm 1:21). Atbilde uz lūgšanām nav tajā apstāklī, ka tu visu izdomā pats, kā Dievam labāk darīt, bet tajā, ka tu uzticies viņam un pateicies par visu. Pārbaudījumu brīžos prieks Kungā dažkārt ir vienīgais veids, kā patiesi un jēgpilni dzīvot.
Apustulis Pāvils īpaši mudina saņemt Dieva mieru viņa vārdā: „Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū” (Flp 4:7). Dieva mieru nevar aptvert ar prātu, bet to var meklēt viņa vārdā un sakramentos un apzināti pieņemt kā savu dzīvesveidu. Pēc miera ir jālūdz un jātiecas. Miers ir jāvairo un jānes. Ar mieru ir jādalās un tas jāsaņem no citiem. Šais dažos pantos no Vēstules filipiešiem tu atkal redzi, kā prieks, pateicība, lūgšana un miers iet roku rokā.
Savukārt apustulis Jēkabs brīdina un pamāca: „Jūs iekārojat, bet neiegūstat, jūs nogalināt un degat skaudībā, bet nevarat sasniegt, jūs cīnāties un karojat, bet jūs neiegūstat, tādēļ ka jūs nelūdzat, jūs lūdzat, bet nesaņemat, tādēļ ka lūdzat aplami, lai tērētu savām baudām” (Jēk 4:2-3). Redzi, tev nav tik daudz jālūdz pēc mantas un labas dzīves, bet pēc Kristus tuvuma un Dieva žēlastības, kas ir atbilde taviem meklējumiem un stipras klints pamats tavai garīgajai dzīvei.
„Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties!” Āmen.
[1]Ernest Gordon, Through the Valley of the Kwai, Harper & Brothers, New York, 1962, pp. 104-105 (mans latviskojums).